Saimniecība ZS MIGLAS

Dienvidkurzemes pusē, Gramzdas pagastā jau teju 30 gadus čakli strādā Branču ģimene. 1992. gadā saimniecības īpašniece Līvija nodibināja zemnieku saimniecību „Miglas“, sākotnēji plānojot nodarboties ar piena lopkopību. Jaunpilī, izsolē par diezgan lielu naudu tika nopirktas pirmās Holšteinas šķirnes govis Betija un Zīle, kuras jau sen ganās zilās aizsaules pļavās, tomēr vēl aizvien ganāmpulkā atrodamas viņu radinieces. Niecīgās piena cenas gan ātri vien skubināja izmēģināt citus nodarbošanās veidus, tā savulaik tika izmēģināta gan cūkkopība, gan gurķu audzēšana, bet gadu gaitā tika secināts, ka darbs ar liellopiem izdodas vislabāk. Piena govis tika pārkrustotas par gaļas šķirņu govīm, pakāpeniski izveidojot dažādu šķirņu krustojumu ganāmpulku, kur šobrīd dominē Simentāles un Angus šķirnes liellopi.

Līvija ar vīru Voldemāru nu jau ir sasnieguši pensijas vecumu, bet viņiem ir 3 pieauguši bērni Andris, Laura un Zane, kā arī 4 mazbērni, kas uzauguši lauku vidē un no darba nebaidās. Ikdienas lielākā lopkopības darbu nasta gulstas uz meitas Lauras un viņas dzīvesbiedra Vladeka pleciem, bet regulāri, pēc iespējas un vajadzības, darbu veikšanas procesā pievienojas arī pārējie ģimenes locekļi.

Šobrīd tiek apsaimniekoti nepilni 200 ha zemes, kur puse tiek graudaugiem, bet otra puse ģimenes raibajiem 110 liellopiem. Jau 90. gadu vidū „Miglu“ liellopi varēja laimīgi ganīties nepiesieti, kaut tuvāki un tālāki kaimiņi šūpoja galvas un teica, ka tā tak nav nekādas kārtības, ja tas lops nav piesiets. Pamatā liellopi tiek baroti ar zāles lopbarību, vasarā ēdienkartē ir ganību zāle, bet ziemas periodā – siens un skābsiens, spēkbarību izmantojot nelielos apjomos.

“Miglās” gadu gaitā radušies dažādi secinājumi par to, kas ir svarīgs darbā ar liellopiem, kuri īstenībā ir gluži elementāri, bet kā paši saka, neviens jau nav piedzimis visu saprazdams un mācēdams. Noteikti ikdienā regulāri jāseko līdzi dzīvnieku stāvoklim (daži novadnieki jau uzskata, ka vienkāršāk būtu, ja ģimene pārvāktos dzīvot tuvāk govīm, jo viņi jau tāpat nemitīgi aptekā savas govis). Jāievēro pavisam vienkārša lieta, kas nez kāpēc dažiem lopkopjiem pieklibo, – kārtīgi jādod ēst, ja grib, lai izaug kvalitatīvs liellops (protams, teicama ģenētika un laba turēšana arīdzan ir būtiska). Jāņem vērā liellopu uzvedības īpatnības, jo daudzas problēmsituācijas risināmas daudz vieglāk, ja izprot govs vajadzību turēties pie bara, bailes no pēkšņiem apdraudējumiem, vēlmi ievērot ierasto ritmu u.c. Jāpieliek pūles, lai ganāmpulks būtu maksimāli produktīvs un tiktu saglabāts katrs teļš, izmantojot arī modernākas tehnoloģijas, kā, piemēram, atnešanās laika sensori.

Ar jaunlopu nobarošanu „Miglās“ nodarbojas jau gadiem, turklāt ar labiem panākumiem, tiesa, augot ganāmpulka lielumam, nemitīgi jāpielāgo darbošanās nianses, lai rezultāts būtu kvalitatīvs. Beidzot Branču ģimenei ir tā iespēja kooperatīva „Latvijas liellops“ ietvaros piedāvāt savu liellopu gaļu Latvijas ģimenēm, jo līdz šim pašiem šķita, ka saimniecība ir pārāk neliela un pārāk tālu no lielpilsētām, lai vieni paši uzdrošinātos pārdot gaļu tieši Latvijas mājsaimniecībām. Bet ko nevar viens, to var ar domubiedriem, jo kopībā ir spēks.